Inguši, čečeni un vainahi, kas dzīvo Ziemeļkaukāzā, Krievijas Federācijas sastāvā, iespējams, pirmos torņus uzbūvēja vēl pirms Kristus. Aptuveni 13.-16. gadsimtā Ziemeļkaukāzā uz īsu brīdi atdzima torņu kultūra. ngušu ciematos bija lieli taisnstūra formas torņi dzīvošanai un augsti torņi aizsardzībai. Ingušu, vainahu un čečenu torņu arhitektūra atšķīrās, bet ne daudz. Akmeņus stiprināja ar kaļķu javu, bet dažkārt izmantoja sauso kaudzīti. ingušu torņa būvniecībā pastāvēja stingri noteikumi. Tas bija jāpabeidz 365 dienās, bez pārtraukuma. Katrai turīgai ģimenei ciemā bija pienākums uzcelt torni. torņi bija aptuveni 10-12 metrus augsti. Pirmajā līmenī atradās staļļi un kūts. Grīdas un griesti bija koka. Otrais līmenis bija paredzēts dzīvojamajai telpai. Augšējais līmenis bija "viesu" stāvs, bet to varēja izmantot arī aizsardzībai. tas, kas šķiet kā balkoni, patiesībā bija aizsardzības skatu punkti. Šiem "balkoniem" nebija grīdu, un tos izmantoja akmeņu ripināšanai un karstu šķidrumu izliešanai uz uzbrucējiem, savukārt "balkona" akmens nožogojums aizsargāja aizstāvjus no uzbrucēju bultām. šie torņi bija paredzēti galvenokārt aizsardzībai, bet tajos dzīvoja arī ģimenes.
