Muzejs tika izveidots 20. gadsimta 30. gados bīskapa pilī, ko 20. gadsimta sākumā vēlējās celt Korrado Riči (Corrado Ricci) un kas tika iekārtota, pateicoties katedrāles kanonikam Mauricio Kavallīni (Maurizio Cavallini). Tā bija spiesta slēgt Otrā pasaules kara laikā nodarīto postījumu dēļ, bet, ņemot vērā nepārtrauktas un ilgstošas strukturālas iejaukšanās, tā pārmaiņus tika atvērta un atkal slēgta līdz pat gadsimta beigām. Muzejs tika atvērts 20. gadsimta 50. gados, slēgts 80. gados, atkal atvērts 90. gados, līdz tika pieņemts mazāk apgrūtinošs lēmums pārcelt muzeju uz skaisto Sant'Agostino baznīcu.
Muzejs ir atdzīvināts pēc Guicciardini & Magni Architetti izstrādātā maketa projekta; Izstādē apskatāmi darbi no katedrāles un nelielā apjomā arī no diecēzes baznīcām, bet tās lielākā vērtība ir tā, ka līdzās dažām gleznām, koka un māla skulptūrām, sakrālajiem tērpiem tajā saglabājušās arī vienīgās marmora skulptūras no katedrālē celtajiem lielajiem 14. gadsimta pieminekļiem.
Zem prezbiterijas lodžijas atrodas dažas 11. gadsimta kolonnas. Blakus kāpnēm atrodas S. Lorenzo a Montalbano baznīcas pārsedze, kas datēta ar 10. gadsimtu. Marmora frīzs ar ķerubu attēliem ir Mino da Fjezolas darbs. Vienpadsmit trepju arkās un divās marmora kolonnās, kas, iespējams, pieder S. Giusto abatijas senajam korim, ir 14. gadsimta abatu un eņģeļu portreti ar gotiskiem un latīņu uzrakstiem.
Muzejā apskatāmi: Domenico di Michelino, Rosso Fiorentino, Baldassarre Franceschini, Daniele Ricciarelli, Stefano di Antonio Vanni, Antonio del Pollaiolo, Giambologna un citi.